Dzelzsceļa romantika

kurpju pāris uz grīdas. Kārtīgs, bet neizteiksmīgs apģērbs. Smalks, joprojām vēl puicisks augums. Mati, kas koķeti krīt pār pieri…

Parāvis  zem sevis kājas, viņš bija ērti iekārtojies  krēslā. Kā jau students, kurš vilcienā pavada ne mazums savas dzīves stundu. Laptops aizmirsts, nostumts uz blakus krēsla… Puisis savam vecumam neatbilstoši smalkā balsī stāstīja savam ceļabiedram par lietām, kas tik svarīgas šķiet katram jaunietim, kurš dzīvo kopmītnēs. Kurš studē lietas, kas tiešām viņu aizrauj. Kuram visa dzīve vēl ir viens liels piedzīvojums.

Viņa stāsti neviļus bira manās ausīs. Jo pretēji kāda tantuka nemitīgajiem zvaniem, lai Rīgas radi noteikti viņu sagaidot… Vai tam jauniešu bariņam, kur meitenes un puiši visas 5 stundas pavadīja demonstrējot viens otram, kuram nu krutāks portatīvais… Spicāks programmnodrošinājums. Un funkcionālāks mobilais telefons. Jā, viņa stāsti bija  bija interesanti, ko lai piebilst…

Tajos sīki un aspratīgi tika aprakstīti kursabiedri. Citi puiši, paziņas… Meitenes minētas netika. Ja nu garāmejot. Un stipri vispārināti.

Pašlabums jeb fiktīvās laulības

un lesbietes.

Nenokārtota personiskā dzīve. Ieildzis vientuļnieces sindroms. Parādu nasta. Darbs par zemu samaksu. Ģimenes un draugu jautājumi par to, kad tad parādīsies misters Lieliskais. Lesbietei, kas slēpj savu orientāciju, tas vienbrīd var kļūt līdz brošai… Varētu cerēt, ka fiktīvas laulības ar trešās valsts parstāvi dod kā naudu, tā statusu. Mājiniekiem tad var atrādīt laulības aplieciniešu dokumentu un turpināt slēpties ar vieglu “sirdsapziņu”…

Liekam klāt viltus pārliecību par varēšanu kontrolēt vidi ap sevi un it kā esošo spēju nostāties uz vienlīdzīgas latiņas ar veci. Arī jautājumos, kurus izšķir tīri fizisks spēks.

„Lai tik pamēģina! Es viņam parādīšu, kur vēži ziemo!”, tā kāda sieviete aizmeta manus biklos mēģinājumus atrunāt viņu no darījuma ar Luciferu. Kaut kādu nieka 3000 eiro dēļ viņa bija gatava doties uz Īriju, lai noslēgtu fiktīvas laulības par labu kādam trešās valsts padēlam.

Doma, ka sīka sievieškārtas būtne vienatnē nopietni varētu pievarēt kaut vidusmēra komplekcijas vīrieti, jo “bērnībā daudz kāvusies ar puišeļiem”, ir patiesi aizkustinoša, bet diezvai- ticama.

Apmaksāts turp- un atpakaļceļš. Nodrošināta dzīve Īrijā. Pa virsu kā krējums saldais- godam nopelnītā naudiņa divu  taukšķu apmērā. Viņas draudzene, kas galā izrādās ne gluži draudzene, bet tikai kāda laba paziņa, esot jau Īrijā un rakstot, lai tik šī braucot šurp! Viss tik forši esot un viņai patīkot. Bez tam, kāds kārtējais precinieks kā reiz jau gaidot un kas zina, kad būšot nākamais…

„Kāpēc gan lai es nepalīdzētu kādam puisim, kuram noriebusies viņa paša valsts un dzīve!”, sieviete droši izmeta. „Paies gads un es šķiršos! Varbūt atradīšu darbu un palikšu tur pavisam.”

Viņai nemaz neesot ko zaudēt…

Schiller – Let Me Love You

paķēra.

Ar ierakstu kaut kas nav kārtībā, balss arī- nekas īpašs. Vārdus brīžam nevar izšķirt. Melodija, gandrīz veiksmīga, bet tomēr ne ārpasaulīga. Bet tas klipiņš, tāds… Nu tik pozitīvs! Tā vien liek pasmaidīt.  Labsirdīgi tā.

No sirds uz sirdi.