Pandēmija LV

Pasaules veselības organizācija noteikusi, ka, lai slimību varētu uzskatīt par pandēmiju, tai jābūt smagai infekcijas slimībai, kas viegli izplatās un pirms tam nav bijusi inficētajai populācijai pazīstama.

Gadās arī tā…

Jaundžeikara kungs reiz esot solījies attīrīt valsts pārvaldi no homoseksuāļiem. Kā izskatās, viņa plānos notikušas negaidītas izmaiņas…

Foto: Lita Krone/LETA

Nenoliedzami, mūsu cīnītājiem pret homoseksuālismu kaut kā…  neveicas. Ne tikai Dzintariņam.

Pēc raksta PDz

pretēji dažiem skeptiķiem, kuri prognozēja masīvas nepatikšanas, nekas tāds nav noticis.  Sociums apkārt mazliet saviļņojās, bet caurmēra mūs skāra tikai pozitīvs paisums. Pirmajās dienās mums pretī nāca vairāk smaidošu un koķetu sieviešu. Parasti tās bija dāmas ar šokolādes brūnu iedegumu, vismaz 3 krūšu izmēru, pielīmētām skropstām, iztaisnotiem matiem. Glamūra stilā tērpts tā saucamais krējums, saldais.

Sabiedriskajā transportā mazliet vairāk tapām pētītas. Uz ielas sievietes dažkārt apstājās, jo viņām likās, ka viņas mūs kaut kur jau redzējušas un pazīst personiski.

Darbā gan man, gan manai sievai viss palika bez izmaiņām. Nekā, ko kaut attāli varētu saukt par homofobiju.

Maršruts Nr.3

vakardiena palidoja dārza darbos.  Vēlā pēcpusdienā devāmies mājās.  3-šo autobusu gaidījām spožas saulītes apspīdētas veselas 30 minūtes. Pieturvietā nebija ne soliņa, ne ēniņas. Ne pat  iespējas piemesties uz asfalta vai zālītes, jo apkārt viena vienīga cūkmaņu paradīze. Sagurusi stāvēju, apcerot,  cik jauki gan būtu tagad apvīt rokas manai mīļajai ap kaklu… Pieglausties un sajust viņas atbalstu… Eh-h-h. Viņa  izskatījās tikpat sagurusi, cik jutos es. Tādēļ braši vertikalizēju tur kā tāds  izkusis alvas zaldātiņš lepnā stocismā.

Liepziedu varā

Kamēr es esmu šeit, aiz loga nemanāmi aug koki. No liepu spārēm lēni dzimst mazas laumiņas ar palsi dzeltenām matu kodaļām… Uz saviem maigajiem spārniem tās ienes reibinoši saldu liepziedu smaržu manā kabinetā, lai brīdi vēlāk jau atkal bikli noslēptos liepu lapotnē.

Pilsēta slīkst dziļā vasrā, kur no Tavām lūpām iedvesmu dzer šis rīts. Kā zieds, kas kāri tver pirmo rasu, lai piepildītu dienas tveici ar maigi reibinošu aromātu. Tavs smaids ir neatvairāms. Īpaši – miegā. Tīrs, laimīgs un brīvs.

Varbūt tā smaida dēļ… Vai vienkārši tādēļ, ka es Tevi mīlu- dzirkstošs siltums piepilda dvēseli no apziņas vien, ka šis rīts Tev ir nesteidzīgs. Tavs. Tieši tik lēns un laisks, cik Tu to vēlies.

Saulstari baudkāri slīd pāri Tavai ādai… Tie iepinas Tavos matos kā kviešu druvā, apjukuši un prieka pilni… Tavās acīs uzzied medus, tas dzelteniem ziedputekšņiem grimst Tava skatiena zili- pelēkajās dzīlēs un tu mosties…

Dežūra

Rīta stundai zelts mutē. Šorīt manās ausīs neviļus iebira  kāda policista dziļi cilvēciskais stāsts. Likumsargs bija sastapis kādu savu kolēģi un dalījās pieredzē, kā tad viņam pagājusi nakts dežūra.

Esot bijuši vairāki aizturētie, kuri visu nakti  būrī baurojuši kā zvēri. Viņiem noņemtas kurpes, jo viņi ar tām kladzinājuši pa grīdu. Tas gan nav mazinājis viņu degsmi iekšējā protesta  publiskai demonstrēšanai. Vienīgā izeja esot bijusi visu durvju aizvēršana un rādio aparāta uzslēgšana uz visskaļāko režīmu.

“Nezinu, kā kaimiņu iestāde uztvēra viņu brēkšanu caur sienu visas nakts garumā.”, policists komentēja. “Laikam domāja, ka mēs viņus spīdzinam, varojam  un sitam.”

“Turklāt, viņi lamājās visiem iespējamiem vārdiem. Vienīgie aizturētie, kuri  šonakt mani ne reizi nenosauca par pidaru, bija divi geji.  Un, uz rīta pusi, aptverot šī fakta komiskumu, man gandrīz piemetās histēriska smieklu lēkme.”

, nu ko… Patīkami, ka geji arī izolatorā nezaudē savu sevišķo stāju.