*****

*****

Aizvakar man uzsita panikas lēkme. Tā, laikam, to sauc? Biju gatava VISU aizmirst, piedot, aprakt un noglabāt.

Lai gan izraktajā bedrītē šāda gabarīta pārestību ievietot nav iespējams. Pat apzinoties to, vienalga es nespēju par tevi nedomāt.

Es nezināju, kur tu esi. Es nezināju, vai tev viss kārtībā… Es neuzdrīkstējos tev zvanīt. Soļi man aiz muguras likās piederam tev. Mans skatiens tvēra garāmbraucošos autobusus. Varbūt tu esi tur… KUR!?

Mana sirds pukstēja ārprātīgā ātrumā. Un es raudāju. Cilvēkos. Taču neviens nesmējās, neviens nerādija ar pirkstu. It kā laiks būtu apstājies un atvēlējis šo skumju brīdi man.

Man sāpēja iet, kur MĒS gājušas. Man sāpēja būt, kur tevis nav. Man sapēja domāt, ko mēs domajušas.

Nejust tavas plaukstas uz savas sejas. Neglāstīt tavu seju… tavas uzacis, skropstas, vaigi, lūpas. Zods, ar aplamo asimetrisko bedrīti vidū. Tavi mati.

Nepieskarties tev. Neredzēt, kā ap tavām acīm gulst jaunas grumbiņas… Neredzēt, kā tavs puncītis kļūst apaļš, kamēr tajā top jauns cilvēciņš.

Beigu- beigās, es atmetu lepnumu un uzrakstīju tev. Izmisuma pilni vārdi.

Es pagriezu puci pret zvaigznēm, atpogāju ķepas un ļāvu plosīt. Es zinu, kā tu proti plosīt. Inteleģenti, tieši, rafinēti. , es, laikam, biju nožēlojama…

Uz mana zeltneša joprojām redzamas bijušā laulības gredzena pēdas. Laikam, tik ilgi, kamēr neizzudīs tās, mana sirds būs apjukusi. Apjukusi par to, ka tik vienkārši var paraustīt plecus par zvērestu… Cik maz var nozīmēt godavārds. Apsolīšanās. Ka laulību gredzens var parvērsties par rotu. Cik ātri var aizmirst par maigumu. Ka ar pāris stundu atšķirību var runāt tik pretējas lietas.

Es brīnīšos, ka var gribēt dzīvot starp lietām, kur mūžam ierakstītas bijušās. Ka tā, kura rada, galarezultā vienalga atrodas turpat, kur tā, kas sagrauj.

Es brīnīšos, ka ar mīlestību nepietiek… Es brīnīšos, ka ar kaisli nepietiek. Es brīnīšos, ka nepietiek ar ķermeņa siltumu. Ar laimes pilnu kopīgu pagātni.

Es brīnos, tīri no kognitīvas psiholoģijas viedokļa, kā var noslēpt tik būtiskus CNS procesus. Ka tos var iznēsāt līdz dienai X, kad esošo programmu nomainīt ar jaunu. Citu. Svešu.

Man atliek vien dumji smaidīt. Smaidīt par to, ka es tevi neienīstu. Dīvainā kārtā, pat nenicinu. Man vienkārši jāsmaida par to, cik dīvaini cilvēks var mainīties. Cik dumju dzīves ceļu izvēlēties. Un cik vienkarši- nodot partnerības faktu.

Dažkārt domāju, vai būtu kas mainījies, ja Latvijā būtu iespējams reģistrēt viendzimuma partnerattiecības? Domāju, jā, ja vien tas nestu līdz arī juridiskas saistības pielīdzināmas heteroseksuālajām laulībām. Tā daudzas pelavas jau no paša sākuma atbirtu no graudiem.

Man bija laimīgi četri manas dzīves gadi. Šodien skatos uz tiem, kā uz atvaļnājumu. Kurš nu ir beidzies. .

Šķiet, šīs nakts vīna glāzē esmu noslīcinājusi ko būtisku. Sēras. Pietika ar pusi no pudeles, lai saprastu, ka otra puse nav šī skumjā stāsta vērta. Bet šorīt es jau domāju, ka nebija pat tās pirmās puses vērta.

Tas arī viss. Vairs par tevi nerakstīšu. Nedomāšu. Nejutīšu.

P.S. es priecājos, ka neizblamēju sevi pavisam. Uz tavu otro darba dienu iecerētais pārsteigums tā arī palika pusceļā.