Thank you

Par ko gan runā trīs sievietes, trīs lesbietes, sēžot Zelta Boulinga pīpētavā biljarda spēles pārtraukumos?

Par Dievu, par ticību, par mistiskām lietām, par dziedniekiem. Par folkloru, par kultūru, par Dziesmu svētkiem. Par to, kā iepazinušās. Par savām bijušajām attiecībām, par esošajām… Par savām dzimtājām mājām, par dabu, par vecākiem. Par mūziku, par kino. Par vīriešiem, par sievietēm. Par seksu. Par labo un ļauno. Par nākamo līmeni.

Par dzīvi, kas savā ziņa līdzinās datorspēlei. Ja tu veiksmīgi atrisini esošo situāciju, tad tiec pārcelts nākamjā līmenī…

Reiz es teicu paldies visām bijušajām, kuras nebija īstās… Nu ir vēlviena, kurai teikt topašu. Un laikam jau Sinead O’Connor dziesma “Thank you” te ir tik ļoti īsti vietā, ka piebilst īsti nav ko. Ja vien… katrs tavs sirdspuksts darīja mani laimīgu. Kaut esmu jau simt tūkstots gaismas gadu attālumā no katra tā mirkļa. Kaut mana būtība paspējusi jau sasniegt sirmu vecumu un nomirt. Un piedzimt atkal, ar skaidru nojausmu- tu esi darījusi mani stiprāku.

Kurš gan varēja zināt, ka kritušiem engeļiem spārni tiek doti vēlreiz? Ar plašāku vēzienu un skaistāki, nekā pirms tam?

Paldies, ka nebiji īstā.

Un paldies manām biljarda spēles biedrenēm. Šķiet tik bezgala mājīgi viņas abas vērot! Laikam tā ir tā retā divu cilvēku harmonija, kad pāris ir pāris, un to jūt ikviens telpā.

Tā gribas vēlēt veiksmi jums, meitenes! Patiesi, patiesi, patiesi! Bet mīlestībai ar veiksmi nav nekāda sakara. Un tādēļ man nav nekā, ko jums vēlēt. Ja vien… spēt paciest manu nemākulīgo bumbiņripināšanas spēli vēl kādu reizi.

Ne- Jāņi. Jeb vnk spams.

Vilcienā tomēr dabūjām divas sēdvietas blakus. Tas tikai tāpēc, ka neviens cits neriskēja piesēst tam alkānu baram. Nu neko, ar mazām grūtībām, bet izdevās viņu uzvedību ievirzīt pieņemamā kvalitātē.

Ludza sagaidīja ar absolūtu slinku mieru. Ik uz stūra jauni būceņi. “Lietotas mantas”, “Lietoti apģērbi”, “Velosipēdu Aptieka”… Acīmredzami- ekonomiskā situācija rajonā atkal šļūc uz leju. Skumji, ka tā. Jo iepriekšejie pāris gadi izskatījās gana cerīgi. Bet nu, cilvēkiem atkal jāiztiek no citu pabirām, maksājot, turklāt, par to vēl naudu.

Par darbu…

Vakar bija viens tusiņš ar darba kolēģēm. Diemžēl un nezkādēļ uz šo darbu nāk pieteikties tikai sievietes…

Lai vai kā, vienbrīd kolēģes satraucās, ka es stāvu kājās. Un tā kā krēslu trūkums bija acīmredzams, viena pa jokam piedāvāja, lai sēžu viņai klēpī. Es atsmaidījos un, protams, atteicos. Uz ko viņa nosmēja:”Ak, tad tikai puikām sēžam klēpjos? Nu, vismaz tavu orientāciju pārbaudījām!”

Paraustīju plecus, ar žestiem novilku gaisā plus/mīnus zīmi un smaidīju vien tālāk.

Man ļoti patīk mans darbs. Un darba kolektīvs. Esam gan tur novākušās kartīgas raganas, katra ar savu raksturiņu. Bet citādi cilvēki tur arī nevar stradāt.

Šis kolektīvs vēl nav informēts par manu orientāciju. Esmu tajā nesen un uzskatu, ka tas ir pēdējais, par ko kolēģiem būtu jainteresējas. Tomēr, kā jau sieviešu vidū, ikdienas izjautāšana, kur esmu bijusi, kas man zvana un kurš mani gaida, ir neizbēgama. Un ko daru es? Es atsmaidos. Kamēr nav paklīdušas kādas baumas un uzdots tiešs jautājums, es negrasos kaut ko teikt.

Bija žēl mainīt veco darbu. Jo iepriekšejie kolēģīši jau zināja… Mēdza gan mīļi un gaumīgi par šo tēmu pajokot, bet tas nekādi neizmainīja viņu attieksmi un neatsaucās uz mūsu darba ritmu. Biju kādu laiciņu tur jau nostrādājusi, kad viss pamazām nāca gaismā. Tā viegli, raiti un bez ieciklēšanās uz šo “jaunumu”.

Šeit? Paredzu, ka globāli nekas nemainītos. Lielākoties tādēļ, ka esmu pieradusi pie dažādas reakcijas un man neutrauc šķībi skatieni vai sačukstēšanās. Tiktāl, cik es varu netraucēti darīt savu darbu un saņemt algu. Tomēr šeit, laikam, būtu daži cilvēciņi, kuri reaģētu mazliet asi.

Darbs ir stresains, atbildīgs. Un, ja dažkārt arguments ir:” Viņa nekad nav dzīvojusi laulībā un nezina, kā tas ir- piekāpties!” Tad jādomā, ka arguments- lesbiete, arī agrāk vai vēlāk tiktu locīts kā datīvā, tā nominatīvā…

Katram savas barjeras šajā žurku skrējienā, ko sauc par dzīvi. Bet… man patīk!