Sarkasms nevietā

“…vispirms, kas ir noticis? Viens pieaudzis homoseksualists, es tā domāju sevī, ir saticis nepieaugušo, iespējams- homoseksuālistu. Abpusējus ir audzinājis šī gadsimta liberālais gars. Glorificē arī šobrīd homoseksuālismu. Bērnus skolās apmāca, ka tur seksam nav īpašas, lielas nozīmes vai tas vīrietis, vai sieviete. Visi ir vienādi, visiem var kopoties un tamlīdzīgi. Nu satikās lielais ar mazo… Un es brīnos, kāpēc Pasaule tik briesmīgi ir uztraukusies? Jo tas ir auglis,to ko viņi paši ir audzinājuši. Baznīca jau sen ir teikusi, ka sekss ir laulībai un pārējie visi seksa veidi ir uz Elli padzenami. Bet tanī balsī jau neviens neieklausās… Un tagad, kad jau sanāk šitādas lietas, es domāju, ka liberāliem cilvēkiem nebūtu īpaši ko uztraukties, jo viņi uz to jau ir virzījušies. Lielāka bēda, ja tas notiek ticīgo vidū. Un tāpēc ticīgie, vai viņš būtu priesteris, vai kas viņš būtu, viņi nevar tādu turēt nevienu dienu! Tāpec  arī es domāju, ka šajā gadījumā, man nav visas tās galīgas informācijas, bet es vismaz esmu dzirdējis pa ausu galiem, ka zināmā veidā homoseksuālisma dēļ viņš ir izstumts no katoļu baznīcas.

Homoseksuālisms nav ciešams, savienojams ar priestera darbu.”

J.Pujats

Es pati mēdzu ironizēt… Tā iekārtots mans prāts un šādi es interpretēju pasauli.  Man ironija šķiet kā savdabīga prāta spēle, māksla izteikt domu citā ceļā.  Un man patīk, ja ironiju lieto arī mani sarunbiedri. Ironija ir smalks veids, kā nepatīkamas lietas pateikt maigāk. Dažkārt tā ir rafinēts joks, lai liktu pasmaidīt. Āķis, lai liktu padomāt.

Ir cilvēki, kuri nespēj ironiju uztvert. Viņiem vārds ir tikai skaņa, kas apzīmē lietas, parādības un darbības. Tieši tik šauri un tieši tik specializēti. Kā melns ir melns. Viens ir viens. Melns vieninieks ir cipars melnā krāsā. Un ne savādāk.

Pastāv uzskats- stereotips, ka ironisks ir negatīva rakstura iezīme…  Man, protams, ir pret to iebildumi. Es teiktu, ka ironija ir kritiski domājoša cilvēka pazīme. Un nekāda virzība uz priekšu nav iespējama bez kritiskas, loģiskas domāšanas… Bet nevar noliegt, ka pat vieglai ironijai ir sava vieta un laiks, kad tā ir piemērojama. Un kad- nē.

Sarkasms, kas ir ironijas melnākā puse, gluži noteikti nav pieļaujama situācijā, kad garīdzniecības pārstāvis runā par pedofīliju. Vai lietām, kas attiecas uz kalpošanu tam Kungam. Tikumīgs cilvēks nav sarkastisks, jo ar viņa muti runā vispārtveroša, garīga mīlestība. Šāds pieņemums pastāv jau tūkstoš gadus, un reliģija taču ir konservatīva… Ievēro gadsimtiem senas tradīcijas.

…protams, es neticu, ka  kardināla kungs nezina, kas ir pedofīlija! Protams, viņš zina, ka pedofīli nomācošā vairākumā ir heteroseksuāli vīrieši. Viņš zina, ka homoseksuālisms kā orientācija attiecas arī uz sievietēm. Un sievietes teju nekad nemēdz piekopt pedofīlas darbības. Viņš zina, ka bērns nav līdzatbildīgs par to, ka ticis seksuāli izmantots.

Pujats to visu zina.  Un tomēr cenšas  atmazgāt baznīcas tēlu uz cietušu bērnu rēķina. Viņš notur pamācoši- apmelojošu  sprediķi  situācijā, kad būtu jāizsaka tīri cilvēciska nožēla un līdzjūtība. Vai vienkārši jāpaklusē. Viņš apzināti pludina pedofīliju ar homoseksuālitati. Mērķtiecīgi uzrunā to sabiedrības daļu, kura ironiju netulko. Kura dzird to, ko dzird. Viņam šķiet, ka ir noķēris divus zaķus ar vienu šāvienu… Viņš pašapmierināti čāpstina, izgaršojot katru savu vārdu. Izskatās gana priecīgs un pārākuma tik ļoti saviļņots, ka sāk neadekvāti ķiķināt par sev vien zināmam lietām.  Man šķiet, vienas šīs intervijas laikā viņš ir pārkāpis tik daudzas ētikas normas, cik kardinālam tomēr jau vairs nav piedodams. Kā gan iespējams sarunā par pedofīliju smieties?

“Man rādās- tas nāks par svētību.”, Pujats saka par pedofīlijas skandālu, kas skāris  arī baznīcu. Tas ļaušot sabiedrībā skaļāk runāt par tikumību.” Mums nav šajā ziņā nekādu kompleksu.”, viņš noslēdz savu runu…

Pujats no mazliet īpatnēja večuka manās acīs ir noslīdējis līdz vienkārši dziļi amorāla cilvēka statusam. Neko citu, izņemot pretīgumu šī viņa intervija nespēj izsaukt. Raugoties no jebkuras puses, analizējot jebkurā griezumā. Mainoties saskaitāmajiem, summa nemainās.