Schiller – Let Me Love You

paķēra.

Ar ierakstu kaut kas nav kārtībā, balss arī- nekas īpašs. Vārdus brīžam nevar izšķirt. Melodija, gandrīz veiksmīga, bet tomēr ne ārpasaulīga. Bet tas klipiņš, tāds… Nu tik pozitīvs! Tā vien liek pasmaidīt.  Labsirdīgi tā.

No sirds uz sirdi.

Mājas mīluļa emuāri

Murka mani sauc! Tāds parasts vārds, bet, ko, lai dara – ļoti raksturojošs. Kad tiku atrasta uz ielas stūra, tāds maziņš, kliedzošs apmaldījies kunkulis, biju bailīgs, pavisam parasts miskastes svītrainis. Un, kad glābiņu meklēdams ielīdu savas tagadējās saimnieces mēteļa padusē, mierinot sevi un varbūt arī iedrošinot paduses īpašnieci, sāku skaļi jo skaļi murrāt.

Tagad jau esmu lēdija labākajos gados, „skaistulīte, zivtiņa svītrainā, mana mīļā ūsiņa, susīte” – tā ar mani runājas saimniece, kad pārnāk mājās no darbiem un skolām. Kad ilgi neredzamies, vai tāpat, kad uznāk mīļā parunāšanās…tad es saku pretī savu vēlīgo un skaisto murr, piemiegtām acīm(jo no tādas ņurdēšanas saldas man zogas virsū snaudiens)… un dažreiz, kad pilna sirds man uznāk stāstāmais… lamājos ar, ja saimniece par ilgu blandās apkārt, tad viņa dabū „ielas strušku” no manis..ohoho! Nu, vobšem, labais atradums es esmu!

Ar saimnieci mēs astoto gadu jau kopā esam. I tikpat mājvietas nomainījušas. Kur saimniece, tur es ar… galvenais, ka kopā. Saimniece ar krāsām ņemas… ķepīgām. Glezno, saucas… i mani arī dažreiz kaut kur ieglezno iekšā, lai kompozīcija būtu, saprotiet! Pa divām istabām audeklu krāvumi gar sienām, oi, uz tiem var jauki pasēdēt, tā akurāti.Un nagus tur nedrīkst asināt! To visu zinu, da vispār tāda profesionāla es šajā jomā esmu, kā nekā, visās skolas un augstskolas gaitās esmu klāt stāvējusi, ar otām un fotogrāfijām smalkām jau no mazotnes spēlējusies, futeni dzenājusi, ar ķepām paletē arī esmu bijusi. Nu, tā neko sev – forši!

Dažreiz saimniece to lielo mākslu ‘cīna augšā’ naktīs, tad es nāku pie viņas, kaut kur tuvumā atlaisties, pazvilnēt, iedvesmot uz strādāšanu, tā sakot! Ja viņai labi gleznojas, tad mans nopelns tur noteikti, jo tad man pateicības paijāšana, ņurcīšana tiek un mīļā parunāšanās… jo visi citi naktīs guļ, tik mēs divatā cīnāmies( es jau neaizmiegu pa īstam, tik snaužu kā kaķi to dara, a saimniece dara, kas jādara…)

Kas vēl tāds svarīgs… nu, jā, saimniecei vēl viena draudzene bez manis ir. Nu, es jau pirmā esmu un būšu. Bet tā otrā arī nav peļama, pabaro mani un samīļo stipri, parunājas, kad saimniece nav mājās, tad gaidām abas. Tā omulīgi mums ir… Man patīk klusie vakari, kad visi kopā esam mājās un viens tāds maziņš spoks ir beidzot gulēt nolikts( tāds cilvēkbērns mums tagad arī ir, kas tik nav kaķim jāpiedzīvo!) Tad es eju apgaitā, apostu visu lietu kārtību, savus stūrus pieglaužu un tos, kuri svaigi- par saviem padaru. Mazo spoku pārbaudu- vai tiešām šņākuļo vai tikai izliekas, dažreiz neguļ vēl, tad man atkal uzmanība tiek, sveicinās ar mani, ”mīļais Mursīc,” saka…. tas jau tā. Kārtībai jābūt. Un tad es izvēlos, kur gulēšu šovakar…dažreiz negribas vairs savā krēslā, garlaicīgi vai kā… Tad rāpjos pie savām saimniecēm čaukstošajās segās, izzinu noskaņojumus, ja kaut kas nav labi, tad es ieslēdzu savu mierinošo un iedrošinošo murr, pamīcu ķepiņas… nu, tā lai mājīgi viss. Un tā…nu, jauki man, mums meitenēm, murrājās.

P.S. manu domas lidojumu notvēra un pierakstīja- Stacija.

Jā, jā- viņa, mana saimniecīte.

Mīlestība nedalāma

-        Iepazīsimies?

-        Tu mani pazīsti jau vairāk kā 12 gadus. Un vispār, netraucē – es mazgājos!

-        Peciņ, ņju pastāsti par sevi, par mani…

-        Ņurrr.. Vai tas tiešām ir nepieciešams? Tu esi mana saimniece. Ko tur daudz vēl stāstīt?

-        Tu beidzot izdarītu kaut ko lietderīgāku par ēšanu, kastītes kašņāšanu un gulēšanu…

Nu, jūs redzat, kas man ir jāpārcieš? Trīs manas dzīves svarīgākās nodarbes tiek norakstītas „nederīgo lietu sarakstā”! Un tā ir bijis vienmēr.

Viņas nekad mani nesaprot– nedz viena, nedz otra! Vispār… sākumā bija viena– sauksim viņu par „oficiālo divkāju mammu” un tagad jau  divus gadus un trīs mēnešus man ir vēl otra „divkāju mamma”. Ne jau kuru katru es tā ņemšu un pieņemšu saukt par mammīti… Bet šī daiļava man tiešām ir sirdī iekritusi.

Viņas kopā dzīvo, ēd, guļ, izklaidējas, našķojas. Bubina uz mani, kad esmu ar visu neapmierināta un savas emocijas izpaužu skaļos protestos. Bet, ja mani neviens NEDZIRD tad es savādāk nemāku!

Nezinu, vai jums, cilvēku starpā, tā pieņemts, ka ir divas mammas vai divi tēti? Bet starp mums, dzīvniekiem, vienmēr valda brīvība. Te es esmu māsa kādam, pēc tam jau mīļākā, bet vēlāk, kā redzat, daži no mums nonāk pie divkāju ģimenēm.