Viktors Makarovs, dialogi.lv pētnieks.

Avots- politika.lv.
Viktors Makarovs, dialogi.lv pētnieks

Visiem, neatkarīgi no viņu nostājas seksuālo minoritāšu jautājumos, ir iemesls lepoties ar svētdien notikušo geju un lesbiešu praidu (gājienu). Atšķirībā no iepriekšējo gadu notikumiem šoreiz no sākuma līdz beigām tika ievērotas demokrātijas normas. Demokrātiskas valsts pienākums ir nevis tikai abstrakti piešķirt pilsoņiem tiesības, bet arī garantēt iespēju šīs tiesības realizēt. Svētdien Latvijas valsts tika galā ar šo uzdevumu. Tika reabilitēta arī policija, kuras gatavība profesionāli pildīt savus pienākumus pērn tika apšaubīta politiķu bezatbildības dēļ. Visgrūtākā pārbaude demokrātijai ir nevis īstenot „vairākuma varu”, bet garantēt mazākuma tiesības, jo īpaši tad, ja šis mazākums ir nepopulārs un tā paustie viedokļi un vērtības šķiet nepieņemamas vairākumam. Svētdien Latvija izturēja šo pārbaudi.

Geju un lesbiešu organizācija Mozaīka un tās atbalstītāji var lepoties ar to, ka Rīgas praids ir pierādījis savas tiesības uz pastāvēšanu. Ja pērn praida laikā par galveno ziņu kļuva konfrontācija un homofobiskā vardarbība, tad šoreiz Latvijas iedzīvotājiem bija iespēja redzēt praidu tādu, kāds tas bija domāts — miermīlīgs, košs un nedaudz ekstravagants. Praida dalībnieku vēstījums par iecietību un cilvēktiesībām šoreiz sasniegs plašāku auditoriju. Tika kliedēts mīts par praidu kā pliko dibenu festivālu. Ir ironiski, ka visvulgārākais, ar ko varēja sastapties šajās dienās, bija NoPride uzlīmes un plakāti Rīgas centrā.

Ja ir pamats lepoties ar to, ka Latvija ir kļuvusi demokrātiskāka valsts, tikpat stiprs pamats ir kauna sajūtai, ka Latvijā saglabājas neiecietības pilna sabiedrība.

Latvijas kauns bija „iecietības rezervāts” aiz diviem žogiem. Taču kauns ir nevis par tiem cilvēkiem – gejiem, lesbietēm un heteroseksuāļiem – kas bija pulcējušies Vērmanes dārzā, lai šajā absurdajā, bet vienīgajā iespējamajā vidē paustu savu pilsonisko nostāju. Kauns ir par to, ka ārpus policijas kordona ap Vērmanes dārzu svētdien Latvijā savu gribu bija uzspiedis aktīvi homofobiskais mazākums. Ar nemitīgo naida runu un fiziskās vardarbības draudiem šis mazākums iedzina savus pretiniekus rezervātā.

Ir kauns par to, ka, pateicoties politiķu un mediju ietekmei, gada laikā Latvijas sabiedrības attieksme pret seksuālajām minoritātēm ir kļuvusi nevis iecietīgāka, bet tieši otrādi — nepiekāpīgāka. Pētījumu dati parāda, ka vidējais Latvijas iedzīvotājs šajā jautājumā „sēž uz žoga” — no vienas puses nosoda un nesaprot homoseksuālas attiecības, bet no otras puses negrib nosodīt homoseksuālos cilvēkus. Intensīva naida runa un aizspriedumu atražošana par homoseksuāliem cilvēkiem un homoseksualitāti divu gadu laikā nevarēja neietekmēt šo svārstīgo sabiedrības daļu.

Latvijas kauns ir politiskās elites kūtrums un gļēvulība, aizstāvot eiropeiskās vērtības. Šo vērtību vidū ir minoritāšu nediskriminācija un atzīšana. Arī šīm vērtībām Latvija ir zvērējusi uzticību, iestājoties Eiropas savienībā. Politiķiem un „rietumnieciski” orientētajai elites daļai būtu jāved sabiedrība šo vērtību virzienā un jāieņem principiāla nostāja pat tad, ja tas nav populāri. Taču politiķi gandrīz vai neko nav darījuši, lai mazinātu neiecietību pret seksuālajām minoritātēm. Kamēr vairākums „liberālo” politiķu un sabiedriskās domas līderu klusēja, visai aktīvi un efektīvi darbojas organizācijas, mediji un politiķi, kuri par savu galveno politisko nodarbošanos ir padarījuši „pretestību homoseksuālismam”. Principu un drosmes trūkums cīnīties pret aizspriedumiem un neiecietību, nevis geju un lesbiešu gājieni ir patiesais iemesls dilstošajai iecietībai pret seksuālajām minoritātēm.

Tagad būtu laiks pārdomām arī absolūtajam vairākumam Latvijas geju un lesbiešu, kas svētdienas rītu pavadīja Vecrīgas kafejnīcās, vasarnīcās un pie jūras, baudot saulaino dienu un ļaujot par savām tiesībām un cieņu cīnīties saujiņai aktīvistu un atbalstītāju. Geju un lesbiešu sabiedriskā pasivitāte ir saprotama, taču nākotnē viņiem nāksies meklēt savu pilsonisko identitāti arī geju un lesbiešu tiesību kontekstā.

Lai cik veiksmīgs neizskatītos praids tā rīkotāju un atbalstītāju acīs, tālākas pozitīvas izmaiņas geju un lesbiešu situācijā Latvijā būs iespējama, tikai mainot sabiedrības vairākuma nostāju. Šodien vidējais Latvijas iedzīvotājs, pateicoties mediju un politiķu ietekmei, homoseksuālos cilvēkus uztver kā paslimus dīvainīšus, kas „uzbāžas sabiedrībai”. Kamēr šī tipiskā attieksme nemainīsies, Latvijā nebūs ne reģistrēto partnerattiecību viendzimuma pāriem, ne līdztiesības seksuālajām minoritātēm, ne arī drošas, iecietīgas un draudzīgas vides visiem. Šī gada praids būs izdevies tad, ja tas palīdzēs iesaistīt sabiedrību dialogā par brīvības un iecietības vērtību un iesakņot priekšstatu par to, ka „citu tiesības” un „manas tiesības” ir vienas un tās pašas tiesības.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s