Draudzības dienas 2007.

Pienāk brīdis, kad saproti, ka tev ir jāieņem viena jeb otra pozīcija attiecībā uz tām vēsmām, kuras caurstrāvo tavu valsti.
Arī tad, ja esi miermīlīgs cilvēks, kuram pat mušu apbižot nekārojas. Diemžēl, mazāk miermīlīgie pilsoņi nospļaujas par tavu neitralitāti. Un savas negācijas ražo, izmet pasaulē ar irracionālu spēku.

Devos uz Vērmani, pa ceļam satopot jauniešu bariņu nopride krekliņos, kuri izlika savas dusmas, piekaujot stabu. Un izkliedzot:” Stid! Pozor! Do čego dokatiļisj!”
Viņu aizdompilna skatiena pavadīta, virzījos gar žogu. Pamanīju vēl aurojošu protestētāju gūzmu, kuru skaitu drošībnieku ielenkumā nevarēja izšķirt. Taču atkal, krievu valodā tika izteikti apvainojumi drošībsargiem par to, ka viņi pieļauj šo “pi***u” saietu.
Nevarēju īsti saprast, kur tiek nodrošināta ieeja pašā parka teritorijā. Man par lielu izbrīnu tā izrādījās viena klusa vieta. Kur stāvēja vien gana apmulsis cilvēku bariņš.
Lai tiktu parkā, bija jāiziet Mozaīkas organizētāju vērīgais acu skatiens un drošībnieku pārbaude.
Nu jau no parka iekšpuses aiz žoga pamanīju autobusu, kur atradās vēl drošībnieki. Daži no viņiem bija tādā ekipējumā, ka mazliet pat sametās baisi.


Gājiens vēl nebija sācies. Lai gan es ierados ar dažu minūšu kavēšanos. Biju necerēti pārsteigta, redzot kuplo dalībnieku skaitu. Kā arī to demogrāfisko dažadību, kas pavēras apkārt. Apmeklētāju vidū varēja manīt sirmas kundzītes un kungus. Vairākas heteroseksuālas ģimenes ar pavisam maziem bērniem. Par mazuļiem gan es mazliet satraucos. Tā nebija drošākā vieta, kur viņiem atrasties. Un, protams, bija arī jaunieši.
Gājiena dalībnieki vairumā gadījumu bija ģērbušies izteikti vienkārši un parktiski.
Acis dedzināja vienīgi kāds transvestītu duets ar savu ekscentrisko tēlu. Un, jā, vēl- omulīgs vīru pāris šortiņos.
Gajiens sākās lēnām un klusi. Daudzi dalībnieki bija no ārzemem atbaraukušie viesi. Piemeram, Amnesty International pārstāvji.Tomēr arī pašmāju gājēju bija vairāk, nekā bija cerēts. Par ko nevarēja vien beigt priecāties Māris Sants.
Mazie varavīkšņotie karodziņi tika visiem iedalīti jau pie ieejas parkā. Tad nu šur un tur tie ņirbēja, lai gan lielāku uzmanību piesaistīja lielie varavīksnes karogi. Izcēlās arī lielais varavīksnes lietussargs. Un plakāti ar uzrakstiem:”Gejs, mans labākais draugs!”, “Love, Latvia”,”Make love not war/Stockholm love Riga”, “Love is a human right”,”We have families too”…
Gājiens virzījās pa mazajiem Vērmaņa celiņiem. Ik pa brīdim apstājoties, uztaisot simbolisku vilni. Ar ieturētiem izsaucieniem. Tika klusi dungotas arī dažas dziesmas.
Parka teritorijā skanēja mūzika, un tikai retais protestētāju izsauciens sasniedza gājiena dalībnieku ausis.
Īpaši prātā palikuši divi jaunekļi, kuri trenējās vārda “pi***s” locīšanā. Hmm, negribu piesmiet viņu fiziskos un materiālos trūkumus, bet tik… zemu krituši homoseksuālitātes nīdēji audzinošu efektu neatstāj! Puiši dikti satraucās, ka gājiena dalībnieki viņus fotografē.
Īpaši izteikta konfrontācija starp gājiena dalībniekiem un protestētājiem nebija vērojama. Kamēr pirmā puse bauroja, otra vienkārši gāja garām, mierīgi stāvēja un skatījās, filmēja. Uz kādu protestētāju uzbraucienu gājiena dalībnieki atbildēja ar:”Mēs arī jūs mīlam!” Iestajās manāma klusuma pauze, jo tādu tekstu nopride aktīvists nebija gaidījis.
Vairums ārpus Vērmaņa esošie cilvēki bija vienkārši garāmgājēji. Neitrāli noskaņoti. Un vispār, gan protestētāji, gan garamgājēji bija salīdzinoši maz.
Fotokameru skaits toties bija vērā ņemams. Filmēja visi un visus! Vērmanis gan filmēšanai tādā pasākumā ir diezgan nepateicīgs objekts. Spoža saule, pretmetā- ēnas. Līkumotie celiņi. Gājiens- “nepaklausīgs”, robusts. Pa vidu ložņā izveicīgākie amata brāļi…
Gajiens atdūrās pie Vērmaņa estrādes. Kur gājiena dalībnieki izklīda- kurš ēnā, kurš izmantoja estrādes soliņus, kurš- blakusesošo kafejnīcu. Bija diezgan garas viesu runas, kuras galu- galā nogurdināja ne tikai gajiena dalībniekus, bet arī protestētājus taipus žogam. Ja sākumā, viņi centās reaģēt uz tiem tekstiem, kuri izskan uz Vērmaņa skatuves, tad beigu- beigās, pazaudēja pavedienu un pieklusa.
Noslēgumā tika intervēti pasākuma organizatori, paralēli uzstājās vēl pēdējie viesi, bet daļa gājiena dalībnieku sāka apdomāt mājupceļa variantus.
Man par lielu pārsteigumu, pasākuma organizētāji bija parūpējušies par autobusiem, ar kuriem no pasākuma vietas aizvest tos dalībniekus, kuri nevelētos īpaši riskēt ar iešanu uz savām divām…
Kad devāmies uz autobusiem, atskanēja divi blīkšķi. Drošībnieku reakcija bija fasinējoši ātra. Reportieru reakcija arī neatpalika.
Un man kļuva skaidrs, ka ārzemniekiem ar pašsaglabāšanas instinktiem viss ir vislabākajā kārtībā. Kamēr vietējie pēc blīkšķa palika stavot, ārzemnieki jau bija aizmukuši gabalā.
Pati autobusā sēšānās procedūra lika justies mazliet sirreāli. Iela pilna ar policistiem. Tukši autobusi, kuros cilvēki acīmredzami baidās kāpt iekšā. Prātā nāk doma- vai autobuss tiešām labi pārbaudīts? Iekāpu, apsēdos.
Cilvēki aiz autobusa loga- vienā pusē reportieru un drošībnieku jūklis. Tostarp kāds reportieris vēlējās filmēt arī autobusā, bet tikaa izraidīts.
Bet otrā pusē… arī ļaudis, antiparaidisti. Vidējo pirkstu kompozīcijas, ļaunumā pārvērstas sejas, kaut kādi pārmetumi.
Man uz mirkli bija sajūta kā cilvēkam ārpus likuma. Iedarbināja autobusa motoru. Sāka skanēt sirēnas. Policijas pavadījumā autobus izmetās ārpus Vērmaņa nožogojuma.
Gan jau rīdzinieki pirmo reiz redzēja ko tādu! Apsargājamus, lielā ātrumā braucošus Rīgas Satiksmes garos autobusus.
Galapunktā ārzemnieki vēl tika instruēti, kā uzvesties, lai neizsauktu vietējo naida reakciju.
Policijas ekipāža paliek, vēro, kā mēs izklīstam. Vērīgāk ieskatoties pamanam vēl citas policijas mašīnas noslēptas māju pagalmos.
Un es izjūtu cieņu. Cieņu un pateicību pret katru vakardien sastaptu cilvēku! Sākot ar tiem jauniešiem, kuri savas dusmas tomēr vērsa pret stabu, nevis cilvēku. Pret gājiena līdzgaitniekiem, par drosmi un uzdzrīkstēšanos. Drošībniekiem, par to, ka centīgi un izcili veica savus darba pienākumus, lai vai kāda būtu bijusi viņu iekšējā pārliecība.
Un visvairāk jau- autobusu šoferiem. Par “bīstamās karavas” nogādāšanu nosacītā drošībā.
Pasākums bija izdevies. Par un pret, nav tik nozīmīgi, ka uzskati nesaskan. Nozīmīgi, kādā veidā tiek meklēts risinajums.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s