Par darbu…

Vakar bija viens tusiņš ar darba kolēģēm. Diemžēl un nezkādēļ uz šo darbu nāk pieteikties tikai sievietes…

Lai vai kā, vienbrīd kolēģes satraucās, ka es stāvu kājās. Un tā kā krēslu trūkums bija acīmredzams, viena pa jokam piedāvāja, lai sēžu viņai klēpī. Es atsmaidījos un, protams, atteicos. Uz ko viņa nosmēja:”Ak, tad tikai puikām sēžam klēpjos? Nu, vismaz tavu orientāciju pārbaudījām!”

Paraustīju plecus, ar žestiem novilku gaisā plus/mīnus zīmi un smaidīju vien tālāk.

Man ļoti patīk mans darbs. Un darba kolektīvs. Esam gan tur novākušās kartīgas raganas, katra ar savu raksturiņu. Bet citādi cilvēki tur arī nevar stradāt.

Šis kolektīvs vēl nav informēts par manu orientāciju. Esmu tajā nesen un uzskatu, ka tas ir pēdējais, par ko kolēģiem būtu jainteresējas. Tomēr, kā jau sieviešu vidū, ikdienas izjautāšana, kur esmu bijusi, kas man zvana un kurš mani gaida, ir neizbēgama. Un ko daru es? Es atsmaidos. Kamēr nav paklīdušas kādas baumas un uzdots tiešs jautājums, es negrasos kaut ko teikt.

Bija žēl mainīt veco darbu. Jo iepriekšejie kolēģīši jau zināja… Mēdza gan mīļi un gaumīgi par šo tēmu pajokot, bet tas nekādi neizmainīja viņu attieksmi un neatsaucās uz mūsu darba ritmu. Biju kādu laiciņu tur jau nostrādājusi, kad viss pamazām nāca gaismā. Tā viegli, raiti un bez ieciklēšanās uz šo “jaunumu”.

Šeit? Paredzu, ka globāli nekas nemainītos. Lielākoties tādēļ, ka esmu pieradusi pie dažādas reakcijas un man neutrauc šķībi skatieni vai sačukstēšanās. Tiktāl, cik es varu netraucēti darīt savu darbu un saņemt algu. Tomēr šeit, laikam, būtu daži cilvēciņi, kuri reaģētu mazliet asi.

Darbs ir stresains, atbildīgs. Un, ja dažkārt arguments ir:” Viņa nekad nav dzīvojusi laulībā un nezina, kā tas ir- piekāpties!” Tad jādomā, ka arguments- lesbiete, arī agrāk vai vēlāk tiktu locīts kā datīvā, tā nominatīvā…🙂

Katram savas barjeras šajā žurku skrējienā, ko sauc par dzīvi. Bet… man patīk!

10 thoughts on “Par darbu…

  1. Rendij, vai šajā darbā tev iznāk saskarties ar pašnāvniekiem? Es biju pārsteigts, cik ļoti neiecietīgi tu diskusijā par viņiem izteicies. Droši vien psihiatriskajā slimnīcā vai tml. iestādē strādā.,..kur gan citur var būt šāda pieredze?!

    Like

  2. 😀, ā–ā–ā! Kojot!!! Kā vienmēr- nepārspējams… He-he, jā, psihoneiroloģiskajā ar esmu strādājusi. Bet tas bija sen.

    Nē, es strādāju ar cilvēkiem, bet citā jomā. Varbūt kāds arī pakaras, simtreiz nākot pēc ta, ko pienaktos ar pirmo reizi saņemt. bet to man nav lemts uzzināt. Neteikšu gan te- kur tieši strādāju.😉, saproti pats.

    Bet par to diskusiju, nū… vai maz zini, cik pašnāvnieki nav pakārušies tieši tādēļ, ka tāda(mana) attieksme uzsit adrenalīnu un vēlmi pretoties? Bet tā allaž ir dzīvotgribas pazīme. Ir dažadas situācijas. Un dažkārt skarbums līdz vairāk par ucināšanos. Ucinoties tu dod virvi, ziepes un faktiski saki- lai labi slīd, jo viss ir tik slikti, cik pašnāvnieks sadomājies.

    Nav runa par tiem, kuri jau pie malas, tos, lai atturētu, jāruna visādi dieva brīnumi. Ne, es runhaju par tiem, kuri iet, bet nav galā.

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s