Ne- Jāņi. Jeb vnk spams.

Vilcienā tomēr dabūjām divas sēdvietas blakus. Tas tikai tāpēc, ka neviens cits neriskēja piesēst tam alkānu baram. Nu neko, ar mazām grūtībām, bet izdevās viņu uzvedību ievirzīt pieņemamā kvalitātē.

Ludza sagaidīja ar absolūtu slinku mieru. Ik uz stūra jauni būceņi. “Lietotas mantas”, “Lietoti apģērbi”, “Velosipēdu Aptieka”… Acīmredzami- ekonomiskā situācija rajonā atkal šļūc uz leju. Skumji, ka tā. Jo iepriekšejie pāris gadi izskatījās gana cerīgi. Bet nu, cilvēkiem atkal jāiztiek no citu pabirām, maksājot, turklāt, par to vēl naudu.

Kasierīte vietējā autoostā, protams, arī šoreiz uz manu “Paldies!”, atbildēja ar karalisku klusumu. Cik nu atceros viņu, dāma pat vienreiz nav pateikusi:”Lūdzu…”. Vai nu tā ir kāda, vēl neizpētīta fobija, vai kāds svēts princips. Taču noteikti- viena nemainīga parādība.🙂 tāpat kā tas brauciens ar autobusu F-1 stilā līdz Mērdzenei. Labi amortizatori nebūt ne vienmēr nozīmē komfortablu braucienu. Es, laikam, izvēlētos tapt kratīta tikai divos virzienos, nevis izbaudīt centrbēdzes spēku visās plaknēs pamīšus.

Merdzenē mūs sagaidīja mana mammīte un brāļuks. Smaidīga pārdevēja veikalā un brīvība. Tā brīvība, kuru dod basas pēdas pieskariens dzimtajai zemei.

23. 06. 08

Šo Līgovakaru es vēlējos savādāku… Un tas arī bija tāds- bez mežonīgās parrīšanās, bez pārdzeršanās, bez svešiem cilvēkiem, kuri plijas virsū. Bez neapmierinātām sejām, bez pienākuma apziņas. Es vēlējos ne-svētukus. Bet gan, vienkāršu, omulīgu MANU brīvdienu. Savējo cilvēciņu mīlestības ieskauta…

Pamodos slinki, negribīgi un kūtri. Pirmā rīta saulīte jau bija pamanījusies nolīst aiz makoņu malas. Un tīri ierastā kārtā mazliet lija. Kā nu pa Jāņiem.

Piemājas nojumītē esošajā plītiņā sagatavojām ogles un likām cepties gaļu. Palēnām dzerot aliņu un rūpējoties, lai ierastais latviešu ēdiens- šašliks izceptos sulīgs un zeltaini brūns.

Mana mammīte vērā gaļu uz iesmiem, bet tētis cepa. Un es jutos tik omulīgi viņus vērojot! Nezūdoša vērtība. Mani vecāki… Es tiešām- patiešām mīlu viņus! Ļoti.

Sarunas. Ja kāds zinātu, kā man pietrūkst mūsu ģimeniski omulīgās sarunas! Kad vārds saprot vārdu, un doma parlīst citā domā bez pretestības. Bez papildus izskaidrošanas, bez pārpratumiem. Bez tēmām, kas neinteresē…

Mana mazā, nu jau lielā māšele… Nu jau man vairs nav viņa jāmāca. Ir lietas, kuras es mācos no viņas. To dzīves vieglumu un spītu… Arī viņa šoreiz vēlējās vienkārši brīvdienas un izskatījās…laimīga.

Devos vērot saulrietu. Uz saviem akmeņiem. Jeb nu jau- uz mūsu. Kādu laiku arī mans brālis iemīlējis pavadīt mani šādos gajienos. Uzkāpām uz vislielākā akmens un raudzījāmies, kā saule aizslīd aiz horizonta. Mākoņi, tik skaisti, vareni un gleznaini slīdēja pa debess jumu! Atcerējos bērnību, kad gulēju zālē un piedēvēju mākoņiem dažadus nosaukumus. Arī šoreiz… Tur bija cilvēks uz aligatora, mistisks putns ar ausīm, lapsa un pūķis.

Nopinu vainagu. Sarkanais aboliņš tā kuploja tepat, man pie kājām, ka prasīt- prasījās pēc noplūkšanas.

Soļojām kalnam pāri. Uz mājām. Tumsa līdz ar miglas vāliem nolaidās zemei pāri un pari mežam atlidoja pirmās Līgo nakts dziesmu skaņas.

Bet mums bija mūsu ugunskurs un tā kopības sajūta, kad plecs balsta plecu un sirds jūt sirdi. Šīs sabiedrības mazā šūniņa. Mans kodols. Manas mājas.

24. 06. 08

Sapņoju kaut ko nejēdzīgu. Jācer, ka saullēkta sagaidīšana būs atcēlusi to ticējumu, ka Līgo naktī sapņotais piepildās. Nudien, es negribu savu mūžu aizvadīt viena!🙂, lai gan sapnis nebija par mūžu. Tas bija par tagadni. Prats vēl maļ pagajuša gada ražu, tā teikt.

Ļoti negribējās doties prom. Tādēļ uzzvanīju 1188, lai pārliecinātos, ka tas mistiskais autobuss Zobļeva- Ludza vispār vēl kursē. Un izlēmu izbraukt uz Ludzu 14.37.

Savācu ceļamaizei mājas dārzā esošās zemenes. Mana mammīte ir atjaunojusi kādu retu zemeņu šķirni, kas Latvijā ir jau iznīkusi. Dīvainā kārtā no viena, pēdējā stāda, kuru atradām augam teju pļavas vidū, šogad jau ir pulks skaistu stādiņu ar ogām, kas 1:1 garšo tāpat kā manā bērnībā. Saldas, saldas, sulīgas, ar vieglu aveņu niansīti.

Tētis aizveda uz autobusu, māsa un brālis pavadīja. Un kā jau allaž- autobuss kavējās. Kļuvu vieglā formā nervoza, zvanīju atkal 1188 un lūdzu savienot ar Kārsavas autoostu. Par brīnumu, klausuli kads pacēla. Pec balss likas teju bērns. Jā, autobuss esot izbraucis.

Tomēr, kad man blakus piestāja auto, ar piedāvājumu aizvest līdz Ludzai par autobusa biļetes cenu, es diži nepretojos. Ne mazākās vēlēšanās pārbaudīt, vai tas autobuss tiešām- patiešām, nu jau ar desmit minūšu nokavēšanos tomēr uzradīsies.

Pie stūres jauns puisis, braucot pēc cigaretēm uz pilsētu, jo vietējā veikalā esot izpirktas… Agrāk es būtu baidījusies, varbūt saprātīgi, varbūt iracionāli, kāpt sveša cilvēka auto. Bet tagad es zinu, ka viens cilvēks nespēj man nodarīt pāri. Mazliet infantīli, varbūt. Bet… es esmu diezgan pārliecināta par saviem spēkiem. Pēc šķiršanās manī dzīvo kaut kāda neizlādēta agresīva enerģija. Jādomā, ka tā dod man šo pēdējo mēnešu drosmi. Saglabājot tomēr saprātu. Es izvērtēju, cik potenciālais pretinieks ir spēcīgs.🙂, ar īpatni virs 90 kg laikam tomēr kaujā neielaistos.

Papļāpājām. Neko saprātīgu, par kāzām, kurās viņš bijis. Par to, ka uz Līgo pasākumu pagasta centrā bijis maz cilvēku. Visi gluži kā es esot izvēlējušies pavadīt šos svētkus mājās. Pa ceļam savācām vēl kādu alkānu. Līdz ar to biju atbrīvota no ceļabiedra neizbēgamā pienākuma, kulstīt mēli “ne par ko”.

Protams. Uz vilcienu ieradās mežonīgi daudz tautas. Tomēr tiku sēdēt pie loga. Pretī sēž jaunietis ar uzsistu aci. Solā blakus- 30 gadīgs vepris. Pelnīts apzīmējums! Nu jau kādu stundu viņš lamā un zākā savu māti, jo tā esot resna cūka ar sliktu koordināciju… Māte tieva kā skals, piebildīšu, kamēr pats jaunskungs sver vismaz savus 110 kg. Viņa neesot šim nopirkusi minerālūdeni, ko padzerties… Un tādēļ, redz, uzskata par pieņemamu savu māti spārdīt pa kājām.

Mazliet tālāk sēž neapmierināta sieviete. Vislaik čīkst, sūdzas un ārdās. Redz, vilcienā maz brīvu vietu. Redz, katik negadotiek, kā divas iepriekšējās reizes, kad stacijā Rīgā bijusi ielikta bumba un viņai vilcienā esot bijis jānakšņo.😀

Labi, ka man ir iespēja norobežoties no šī visa. Uzlieku austiņas un klausos ko vērtīgāku par apkārt dzirdamo neapmierināto ņurdēšanu. Lai vienā mierā radītu šo, faktiski bezvērtīgo ierakstu. A kam tagad viegli?

Man pretī raugās divas brūnas actiņas. Vienkārši burvīgs mazulītis! Tāds piemīlīgs akcents šajā sagurušajā un pesimistiskajā ainā.

Nu ko, Rīga, es jau nāku! Un tā sākas jauna darba nedēļa. Patiesībā tikai divas darba dieniņas. Un tad…

P.S.

Pārskatot bildes mājas datorā, atklāju, ka tētis ir retušējis, atjaunojis senās ģimenes bildes. Visas. Mežonīgs darbs, patiesībā. Bet ne tikai tās…

Viņš devis otru dzīvību arī viņas bērnības dienu bildēm. Ar topašu rūpību… Ar uzrakstiem zem katras bildītes “A****e maziņa”, ‘A****e aug”…

Laikam jau man tomēr neviļus noritēja viena asara.

No apziņas, ka mans tētis strādājot pa 12 stundām dienā, veltīja tās neizgulēta miega stundas, lai saglabātu kaut ko no viņas. Kaut daļu…

Un es bezgala apbrīnoju, ka jūtot lauztas pieķeršanās sāpes, kuras viņš, kā jau vīrietis neizrāda, viņš tomēr atrada tos īpašos vārdus savlaik, kuri iztaisnoja manu mugurkaulu.

Es atnesu savai ģimenei sāpes. Un ne ar to, ka esmu lesbiete. Bet ar to, ka ievedu savā paspārnē tieši šo cilvēku. Un notikā tā, kā notika. Bez nozīmes, sieva vai vīrs, viņi šo cilvēku iemīlēja. Un baidos, ka atšķirībā no manis, mīl joprojām.

Un es tur neko nevaru darīt, kā vien bezspēcīgi noraudzīties, ka viņiem joprojām sāp, kamēr es tam jau esmu pāri.

Kā lai izbēg no vecajām kļūdām? Kā lai nosargā viņus turpmāk?

Man ir vislabākie vecāki pasaulē!

5 thoughts on “Ne- Jāņi. Jeb vnk spams.

  1. Wow. Mīlestība un labestība spraucas pa visām ieraksta porām. Bravo.

    Arī man Jāņi aizgāja, vazājoties pa Latvijas ārēm ģimenes lokā. Bija labi.🙂

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s