…lesbietes un lesbieši

kolēģes viendien čaloja par kādu atlaižu karti, kuru apmeklētājs bija nejauši pazaudējis. Ilgi prātojot, kādā iestādē šī karte ir lietojama un teju jau sarunājot tusiņu(kaut pa jokam, bet tomēr), pēc kopīgas apspriešanās viņas noplēma pajautāt man. Ja jau es tāda bohēmiska būtne esot…

Un tā, pienāk viena darbabiedrene padod karti un jautā: “Tu nezini, kur atrodas kafejnīca Purvs?!” Kādu brīdi es biju uz pauzes! Ne jau tādēļ, ka jautājums skar LGBT klubu, bet tādēļ, ka kādam, kaut nejauši, ir sanācis Purvu nosaukt par kafejnīcu…  Man blakus stāvošais jauneklis neizturēja pirmais un iesmējās, bet es ar nopietnu seju izstūmu:” Nē, tā tak nav kafejnīca! Tas ir tāds specifisks klubs… “. “Jā, tur apgrozās tādi īpaši cilvēki.”, puisis piemetināja.

Mistiskā veidā kolēģītes neironu savienojumos pēc vārdiem “specifisks un īpaši” ļoti ātri atradās klasifikators, kāda profila klubs tas īsti ir. “Ā, tas ir lesbietēm un lesbiešiem?”, kolēģe pajautāja. “Nu jā… Lesbietēm…par lesbiešiem gan neesmu droša!”, es atbildēju, pirms devos tālāk darba gaitās.

Vēl tikai manīju, kā kolēģīte saka otrai:”Nju ko? Joprojām gribi nākt ar mani uz Purvu?” Par ko otra nosarka un atteicās. “Vai, viņa mani pameta!”, noteica pirmā un tā šis stāstiņš noklusa.

Painteresējos vēlāk, kuram tā karte varētu piederēt. Tomēr  noteikt, kurš to pazaudējis, bija neiespējami. Tā nu karte stāv darbavietā un gaida uz drosmīgo atguvēju. 🙂

Bet.. to vismaz neizmeta pie drazām. Nesaplēsa sīkos gabaliņos un neapslacīja ar svētu ūdeni. Tā ka…