Mīlestība nedalāma


Peciņa–        Iepazīsimies?
–        Tu mani pazīsti jau vairāk kā 12 gadus. Un vispār, netraucē – es mazgājos!
–        Peciņ, ņju pastāsti par sevi, par mani…
–        Ņurrr.. Vai tas tiešām ir nepieciešams? Tu esi mana saimniece. Ko tur daudz vēl stāstīt?
–        Tu beidzot izdarītu kaut ko lietderīgāku par ēšanu, kastītes kašņāšanu un gulēšanu…

Nu, jūs redzat, kas man ir jāpārcieš? Trīs manas dzīves svarīgākās nodarbes tiek norakstītas „nederīgo lietu sarakstā”! Un tā ir bijis vienmēr.

Viņas nekad mani nesaprot– nedz viena, nedz otra! Vispār… sākumā bija viena– sauksim viņu par „oficiālo divkāju mammu” un tagad jau  divus gadus un trīs mēnešus man ir vēl otra „divkāju mamma”. Ne jau kuru katru es tā ņemšu un pieņemšu saukt par mammīti… Bet šī daiļava man tiešām ir sirdī iekritusi.

Viņas kopā dzīvo, ēd, guļ, izklaidējas, našķojas. Bubina uz mani, kad esmu ar visu neapmierināta un savas emocijas izpaužu skaļos protestos. Bet, ja mani neviens NEDZIRD tad es savādāk nemāku!

Nezinu, vai jums, cilvēku starpā, tā pieņemts, ka ir divas mammas vai divi tēti? Bet starp mums, dzīvniekiem, vienmēr valda brīvība. Te es esmu māsa kādam, pēc tam jau mīļākā, bet vēlāk, kā redzat, daži no mums nonāk pie divkāju ģimenēm.

Mana oficiālā divkāju mamma ir liela lasītāja un rakstītāja, tādēļ arī es esmu mazliet izkopusi zināšanas par grāmatām.

Esam daudz pārvākušās un vienmēr es ar bijību gaidu, kas man nākotnē vēl būs jāpiedzīvo…  Gribas mieru, bet tie cilvēki ir ļoti nemierā ar daudz ko! Man, piemēram, pietiek ar labu ēdienu, siltu guļvietu un tīru kastīti. Ehh, nejautājiet kādēļ neminēju mīlu un mīlēšanos – sāpīgs temats…

Manu prātu tagad nodarbina tikai viena doma – kā nokļūt pie tiem nešķīstajiem baložiem, kas ik dienu grozās uz manas palodzes? Ar šo problēmu JAU pietiek veselai nedēļai, bet manām mammītēm nepietiek ar ko vienu – viņām vajag  iet uz kino, teātriem, klubiem. Ēst rīsus, kas satīti kaut kādās lapās… (tur iekšā ir šis tas labs priekš manis arī! Piemēram, lasis! Bet man jau nekas no tā netiek!)

Viņām patīk klausīties mūziku, dzert kaut ko manam degunam dikti nepatīkamu un sadegt sveces. Man tad bail, ka tā liesma nesadomā pabojāt manu skaisto kažoku. Citreiz abas dodas projām uz ilgu laiku, kas man uzdzen pamatīgu depresiju! Jo nav kam savas ikdienas rūpes izņaudēt. Tad es eju un daru nelietības, kuras tik ļoti sanikno mammītes, ka viņas mani bar kā kritušo eņģeli… Mana kaķa sirds lūzt, paliek viņas žēl un es, izslējusi savu balto miera apkaklīti, eju lūgt piedošanu.

Mīl jau viņas mani ļoti un lutina kā meitiņu Peciņu. Es jau ar neskopojos un apliecinu savu maigumu.

Un mīl viņas viena otru. Ui, kā mīl! Reizēm mani māc greizsirdība, bet tad kāds gardums no saimnieču dāsnajām rokām atgriež manī ticību labajam. Rokas… ziniet, man nepatīk, ja mani bužina! Esmu ļoti cimperlīga sava kažoka kopēja! Tas ir privātīpašums un citam nebūs manu kažoku lieki aizskart! Bet, kad otra mammīte ar saviem nadziņiem pakasa man apkaklīti – esmu ekstāzē visaugstākajā. Tomēr.

Vispār jau saucu sevi par dikti viltīgu kaķeni, jo zinu kā panākt, lai viss notiktu pēc mana prāta. Žēl, ka cilvēkiem ar šo īpašību – neatlaidību, ir tā pašvakāk. Ja kaut viens cilvēks spētu saprast kaķus – viņš jau sen būtu pasaules valdnieks. Murrr, bet es pasauli negribu, jo man ir mājas un divas lieliskas saimniecītes.

Ar siltu ķepas spiedienu,

Peciņa

2 thoughts on “Mīlestība nedalāma

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s