Maršruts Nr.3

vakardiena palidoja dārza darbos.  Vēlā pēcpusdienā devāmies mājās.  3-šo autobusu gaidījām spožas saulītes apspīdētas veselas 30 minūtes. Pieturvietā nebija ne soliņa, ne ēniņas. Ne pat  iespējas piemesties uz asfalta vai zālītes, jo apkārt viena vienīga cūkmaņu paradīze. Sagurusi stāvēju, apcerot,  cik jauki gan būtu tagad apvīt rokas manai mīļajai ap kaklu… Pieglausties un sajust viņas atbalstu… Eh-h-h. Viņa  izskatījās tikpat sagurusi, cik jutos es. Tādēļ braši vertikalizēju tur kā tāds  izkusis alvas zaldātiņš lepnā stocismā.

Ieraugot tuvojamies zili- balto autobusu, izjutu vieglas eiforijas pazīmes. Tās gan visas kā viena izčabēja brīdī, kad sapratu, ka autobuss ir stāvgrūdām pilns. Rūme vēl 2 siļķītēm RS muciņā tomēr atradās. Lielā mērā pateicoties kādam manāmi iereibušam vīrietim, kurš visu ceļu dalījās stāstos par viņa specdienesta pieredzi un latvju nolemtību galam, ja tikai Zatlerus un Bērziņus spēj iebīdīt varas gaiteņos. Tad nu šis kungs bija pietiekami galnts, lai izgrūstītos un izbrīvētu vietu, kur mums stāvēt.

Autorizēt e-talonu nebija iespējams. Izpalika arī svaigs  gaiss, un turējāmies mēs viena pie otras. Acīmredzami tie, kas bija pārīšos, jutās laimīgāki par pārējiem. Jo varēja viens otru stutēt, atbalstīt un pieturēt. Piekļauties ciešāk, iedot kādu uzmundrinošu buču. Kamēr pārējie bija nolemti valstīties starp svešu cilvēku ķermeņiem, īpaši skarbā veidā pakļaujoties inercei un centrbēdzei. Šoferītis gonkoja kā izbijis F1 pilots.

Pēc pāris pieturām visi pasažieri bija frustrēti. Pārpildīts autobuss, izrādās, veicina toleranci. Nevienam nenāca ne prātā aizdomīgi raukt  uzacis un pētīt, kādēļ tās divas sievietes turas viena pie otras un saskaras, iespējams,  normatīvi neraksturīgos punktos. Mēs tur varējām būt ne tikai lesbietes, bet kaut lesbietes kubā. Visiem tas bija pie vienas vietas. Galvenais, lai mēs aizņemam maz vietas. Nekrītam virsū, neizelpojam pēdējo gaisu un nesvīstam pārāk intensīvi.

Izsaku pateicību Rīgas Satiksmei par ieguldījumu dažādu iedzīvotāju grupu saliedēšanā! Pagarinot maršrutu un sastrēgumstundas šis uzņēmums varētu labvēlīgi ietekmēt pat  demogrāfisko situāciju valstī.Tā ka, ir kurp tiekties…

6 thoughts on “Maršruts Nr.3

  1. Nu, es tā saprotu, ka viss bija čikiniekā + vēl bezmaksas brauciens, kas ietaupīja naudiņu kādam saldējumam vai atvēsinošai ledus tējai. Tā kā pats 5 gadus tiku studējis Bolderājā, tad 3-šo autobusu zinu kā savus 3 pirkstus un naivi būtu cerēt, ka tur kas ir mainījies/ vai vēl mainīsies. P.S. Apsveicu ar rakstu šodienas “Privātaja”, lasījis gan vēl neesmu, bet ir dienas planotājā atzīme.🙂

    Like

    • Bolderājas virziens ir īpašs stāsts. Jāpriecājas, ka nedzīvoju tur un man nav uz centru jābrauc darba lietās. Nezinu, kā bolderājieši to vasaras sezonu panes.

      Jā, un, paldies par apsveikumu.🙂, abas esam tagad “dzeltenas”.

      Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s