Rūgts…

kāda man pazīstama sieviete šonedēļ devās uz Angliju. Nē, ne jau peļņas nolūkos un ne jau tādēļ, lai dotos labākas dzīves meklējumos vai ar nodomu apskatīt šīs valsts kultūrvēsturisko slāni. Viņa devās uz sava dēla kāzām.

Šis svinīgais notikums tika plānots ar plašu vērienu, un es neviļus kļuvu par tām ausīm, kurās iebira svētku tapšanas nianses. Šīs  sievietes dēla mīļotā cilvēka vecāki sen bija gaidījuši šādu brīdi. Mirkli, kad viņu meita vai viņu dēls sastaps savas sirds otru pusi un teiks tai- jā.  Meita nesteidzas iziet pie vīra, lai gan viņai ir dzīves draugs… Tādēļ vēl ar jo lielāku prieku vecāki sagaidīja viņu dēla paziņojumu par vēlmi reģistrēt savas partnerattiecības oficiāli.

Jā, viņi allaž bijuši informēti par dēla homoseksualitāti. Lielā mērā šīs kāzas ir arī vecāku iniciatīva.Viņi vēlējās iepazīt sava dēla dzīvesbiedra radus un kāzas vadīt gan angļu, gan latviešu tradīcijās…

Abu vīriešu attiecības ir ilgstošas, abi ir pietiekami turīgi un izbraukājuši visu pasauli. Par aprēķinu tur nav daudz ko prātot, jo aprēķina tur vienkārši nav. Viņi ir pašpietiekami katrs pats par sevi.

Tā nu es sēžu un prātoju… Nu, piemēram, par to, cik stulbi ir nogalināt gulbi… Un ne mazāk stulbi, ja vēlāk paliek žēl! Taču vēl stulbāk, ja šis slaktiņš sabiedrībai sagādā baudu.

Nu jā… laiks rit. Tas nestāv uz vietas. Uz vietas stāv tikai latvieši. Visi kaut ko gaida… Kad beigsies krīze, būs lielākas algas, būs savs bizness, tiks pabeigts remonts, uzlabosies medicīnas pakalpojumu saņemšanas kvalitāte, kritīsies cenas, bankas dos kredītus par saprātīgiem procentiem. Tādiem sapņiem klāts ikviena latvieša mājas baltais jumts.

Tikmēr 20 gadi pagājuši, šo sapņotāju loks būtiski sarucis uz atmirušo vai izbraukušo rēķina. Atlikums turpina gaidīt. Kaut ko, kas pienāks, iespējams, vēlāk par gaidītāju individuālo galu.

Latvija ir pensionāru valsts. Mūsu tauta ir veca, kas, piedodiet, nav ar nozīmi-sena. Katrs virs 60 ir kaut ko gaidījis, visu savu mūžu.

Arī mēs gaidām! Kaut kad Latvijā varēs reģistrēt viendzimuma kopdzīvi! Nu bet protams! Kaut-kad… ne šodien, ne rīt, arī  ne nākamgad, pēc gadiem 5-10?

Godīgi sakot, paliek jocīgi. Tu tā dzīvo un lielākoties viss ir rožaini un kārtībā. Ģimenes, draugi, kolēģi… Visi jau visu zina, ar akmeni neviens nemet. Mana orientācija, jeb precīzāk, tas, ka es mīlu sievieti, nekāda veidā neietekmē manu dzīvi negatīvi. Neesmu atstumta, nosodīta vai kaut kā īpaši nesaprasta.

Bet tad tu dzirdi, ka nevis kaut kāds, bet pazīstams viendzimuma pāris ir sareģistrējies. Oficiāli, ģimenes, draugu un kādas liberālākas valsts priekšā. Un tu saproti, ka neko tādu tu paveikt šeit, Latvijā, nedrīksti. Tu esi ierobežots.

Mana valsts vēlas, lai es esmu tikai ciparu rinda nodokļu maksātāju reģistrā.  Es vēlos dzirdēt: “Rūgts!”. Mums ar manu valsti kaut kā nesaskan.😀, pagaidām.

One thought on “Rūgts…

  1. Gan jau arii Latvijaa viendien shaada iespeeja buus. Skumji, ka tiem, kas to veeleetos dariit shodien, ir jaadodas uz citaam Eiropas valstiim.

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s