Latvānis

latvanisZiniet, pirmie Praidi Latvijā iztika bez svešzemēs ierastās ārišķības. Nu nebija tur vīru lateksa šortiņos, lesbiešu ar plikām krūtīm un transvestītu karnevāla tērpos. Latviešu mentalitāte ir un paliek, un nekur nepzūd deļ tā vien, ka esi homoseksuāls. Mums nepatīk ārišķīgums, mums nepatīk eksponēties, un mēs neprotam tā no sirds priecāties. Ja vien nav Līgo vakars tuvāk saullēktam, kad iedzertais alus dara savu. Praids Latvijā nav prieka gājiens, jo nav par ko sevišķi priecāties. Un arī ne lepnuma… Jo, ja man jālepojas par to, ka esmu biseksuāla, lesbiete vai heteroseksuāla, tad man jālepojas par to, ka esmu cilvēks vai par to, ka es elpoju, vai protu staigāt.  Gana pašsaprotami, ka lepnuma avots var būt kāds reti sastopams panākums vai vērā ņemams ieguldījums, ne jau pragmatiski eksitenciāla patība. Būšana.

Ja vien savlaicīgi, mierīgi un klusi  viendzimuma partnerattiecību reģistrācijas likums būtu ticis pieņemts, Latvijā nenotiktu arī nekādi Praidi… Vsi, kuri vēlētos šādi saistīt savu kopdzīvi, to klusiņām būtu izdarījuši. Nekāda Mozaīka mūs nespētu iekustināt uz liekām darbībām, jo LGBT kopiena Latvijā savā būtībā ir slinka. Ja viendzimuma kopdzīves juridiskie aspekti būtu sakārtoti, mēs, visticamāk, būtu tieši tik klusi, cik klusus mūs vēlas redzēt oponenti.

Taču, kopš pirmā Praida ir pagājis ilgs laiks. Un es varētu politkorekti teikt, ak, dievs, cik daudz gan mainījies uz labo pusi! Sabiedrības kopējais noskaņojums ir kļuvis par vienu grādu siltāks, bet, piedodiet, tas arī viss. Mainījies nav nekas. Globāli un juridiski. Nulle. Mainījusies ir tikai pati LGBT kopiena. Cilvēki aizvien vairāk uzdrošināt būt atklāti savu tuvāko lokā. Mazliet mazāk slēpjas un mazliet vairāk cenšas ar cieņu nest savu… krustu. Jā, tas ir pārbaudījums, izcīnīties ar visiem tiem viedokļiem un sabiedrības centieniem nospiest tevi līdz ar zemi. Neteiksim, ka izcili patīkami. Un neteiksim, ka tam nevajag kādu kripatu drosmes.

Es agrāk biju pret karnevāla tipa Praidu, jo atbalstīju šo soli tikai kā politisku akciju, tagad esmu pilnīgi par un pat ļoti ceru, ka katrs nākamais Praids Latvijā būs tieši tāds, kādu jūs to piesaucat esam.  Nudien. kaut arī pasaulē pilns vietu, kur būt gejam vai lesbietei ir krietni postošāk, nekā Latvijā, neiesim nu līdzināties kultūrām ar pirmatnējās sabiedrības iezīmēm.

Lai gan noteikts, ka LGBT jautājumi ir katras Eiropas savienības dalībvalsts iekšējā lieta, mūžīgi šāds stāvoklis neturpināsies. Aizvien vairāk LGBT personu no Latvijas valstpiederīgo vidus reģistrē savas attiecības Eiropas Savienības valstīs. Un ir gana nepieņemami, ka ES pilsonis dažādās Eiropas Savienības daļās saņem atšķirīgu pieeju tik svarīgā jautājuma kā kopdzīves statuss un tam pakārtotie likumi. Ja daļā ES dalībvalstu tu esi cilvēks, bet Latvijā- latvānis, tad situācija nav vienlīdzīga. Un nav pieņemama. Vai nu heteronormatīvajai sabiedrības daļai jāpanāk, ka viendzimuma partnerattiecības tiek aizliegtas visā Eiropas Savienībā, vai nu jāizstājas no tās. Citādi tāda selktīva un juridiski ne īpaši konkurētspējīga māžošanās vien sanāk.

3 domas par “Latvānis

  1. Lai gan esmu praida entuziaste (bijusi gan ne reizi neesmu, tīri teorētisks tas entuziasms), tomēr jāsaka:
    1) Latvijā ne tikai LGBT kopiena ir slinka, bet vispār sabiedrība netiecas iesaistīties nekādās valsts mēroga diskusijās, ja vien lieta nav ļoti spiesta, kad uz brīdi kāds (lielākoties fanātiķi) sašūmējas un tad atkal nozūd no skatuves uz mūžīgiem laikiem
    2) Izmaiņas kopš pirmā praida nav praida nopelns. Tā ir ES, informācijas brīva plūsma (internets), rietumu kultūras ietekme caur medijiem/kino/utt., un kopsummā Latvijas un rietumu pasaules kļūšana arvien liberālākām

    Patīk

    • piekrītu. Lielākoties. Un tomēr, gluži jau nebūs tā, ka kaut kādā procentiņā neiekrīt kā virzītājspēks arī pašmāju LGBT aktivitātes.

      Patīk

Komentēt