Laulība starp vīrieti un sievieti ir vienīgā kopdzīves forma, kas Latvijā ir juridiski atzīta likuma priekšā.
Oficiāli reģistrējot laulību, vīrietim un sievietei ir iespēja paziņot par savu vēlmi pavadīt dzīvi kopā, publiski apliecināt abpusēju mīlestību un veidot ģimeni. Laulības noslēgšana ir svarīga gan no simboliskā viedokļa, gan arī tāpēc, ka pēc laulības noslēgšanas laulātajiem partneriem rodas noteiktas tiesības un pienākumi ne tikai vienam pret otru, bet arī pret trešajām personām un sabiedrību un valsti kopumā.
Lai cik ilgi geji un lesbietes dzīvotu kopā, likuma priekšā viņi vienmēr paliek sveši cilvēki un nekad neiegūst radniecības saites. Latvijā viena dzimuma personām ir liegta iespēja oficiāli paziņot par vēlmi dzīvot kopā un juridiski regulēt ar kopdzīvi saistītās personiskās un mantiskās attiecības un attiecības ar trešajām personām un valsti.
Latvijas Republikā ir nepieciešams normatīvais regulējums divu viena dzimuma personu attiecībām. Nav pamata tam, ka valsts neatzītu rīcībspējīgus viena dzimuma cilvēkus, kuri stājušies brīvprātīgās attiecībās un kuri ir savstarpēji uzticīgi, dzīvo kopā, viens par otru gādā un kopīgi rūpējas par savu labklājību, t.i., kuru attiecības līdzinās Civillikumā noteiktajām laulāto attiecībām.
Bieži dzirdams viedoklis, ka viena dzimuma partneri var noregulēt savas attiecības ar testamentu un līgumu palīdzību. Pirmkārt, šāds risinājums ir ļoti nepilnīgs, jo neatraidāmie mantinieki var pretendēt uz neatņemamo mantojuma daļu arī tad, ja starp partneriem noslēgts mantojuma līgums vai atstāts testaments. Otrkārt, ar līgumu palīdzību nevar nodrošināt normatīvajos aktos radiniekiem piešķirtās procesuālās tiesības.
Taču vēl svarīgāk ir tas, ka divu viena dzimuma personu attiecību reģistrācija būtu tāds pats signāls sabiedrībai, kāds ir laulība, proti, ka divi cilvēki ir atraduši mīlestību, vēlas to apsolīt viens otram savu draugu un ģimenes locekļu priekšā un par to saņemt valsts aizsardzību.
homosexuality.wordpress.com 