Girlfriend

1205-pf-sydney-lace-mini-skirt-pinkcilvēks pierod pie daudzām tādām lietām, pie kurām nav jāpierod.  Nereti esošā realitāte ir vienīgā cilvēkam zināmā vai pieejamā un rezultāts ir ekvivalents- samierināšanās. Adaptācija. Vērtību asimilācija. Raksturojot homoseksuāļu stāvokli Latvijā, es lietoju vārdus- beztiesisks, bet pieņemams. Ir likums, kurš vedina saprast, ka pa muti gluži jau nu gejiem, lesbietēm un tanspersonām nav jādod, un ir reālā sabiedrība, kas biežāk tikai sola, bet reti tiešām arī sadod… Plusojas mana personiskā pieredze, un tajā ir maz ar manu seksuālo orientāciju(tās publiskošanu) saistītu  globālu drāmu. Iespējams, to nav vispār. Vai arī, esošo situāciju es tīri individuāli vērtēju mazāk sakāpināti, jo citu netradicionāli orientēto cilvēku dzīvē tomēr ir šīs drāmas.

Pie mums ciemojas kāda latviešu izcelsmes amerikāniete. Sieviete dzirkstoša kā šampānietis un gados, kurus viņa neizpauž, bet kurus aptuveni atklāj manas pieticīgās zināšanas vēsturē. Hm-m-m… Tajā, kā viņa pieņem mūsu kopdzīvi, ir kaut kas tā īsti vārdos neietērpjams, bet jūtami atšķirīgs no tā, kā to akceptē pat tie vietējie cilvēki, kuri to tiešām akceptē. Atškirība, iespējams, slēpjas vārdos “kopdzīve” un “partnerība”. Viņa redz “partnerību”, kamēr vietējie- “kopdzīvi”. Tiklab, iespējams, es to tagad izdomāju un atškirība ir pavisam kas cits… Tajā, kā viņa ber “tava girlfiend” to un “tava girlfiend” šito, ir kaut kas tik viegls, vienkāršs, bez aiztures, ka liek atvērt acis. Tajā, kā mūsu kopdzīve Latvijā tiek pieņemta nav nekā pašsaprotama. Parasti tā ir dāvana. Tev pret to tad arī jāizturas kā pret dāvanu. Jāsaka, ka tu to novērtē, ka tā  ir laba, ka tā ir noderīga… Tā ir īpaši jāaprūpē, jāliek visiem redzamā vietā un jāsargā.

Dažkārt tāds dāvinātājs gaida kādu “dāvanu” pretī… ja tu esi homoseksuāls, tad tev jābūt liberālam it visā. Un pat tad, ja dāvanu pretī negaida, lesbiešu pāris- tas ir īpašs statuss. Vairāk vai mazāk tu tiec vērtēts, novērots un bezgalīgi eksaminēts, nevis vienkārši pieņemts. Pat no “savējo” vidus, kur nu vēl no “ārpuses”.

“Tava girlfiend nāks? Ko dara tava girfriend? Jums būtu jāpārceļas! Mūsu štatā geju laulības vēl nav legalizētas, bet būs. Uz jums neskatīsies kā uz brīnumu vismaz! O, jūs te tikai sabendēsiet savu dzīvi! Jums nav jāgaida uz citu lēmumiem. Kas ir tā sieviete? Lesbiete? O, viņa padomās, ka tev ir jauna girlfriend!”  Vārdi birst un birst. Acīs nebēdnīga dzirksts,

Un es skatos uz cilvēku, kura vecāki bija spiesti uzsākt bēgļu gaitas. Kurš bērnību pavadījis bēgļu nometnē. Kurš visu apzinīgo mūžu dzīvojis Amerikā, bet brīvi lieto latviešu valodu. Kurš Dziesmu svētkos bez kļūdām spēj identificēt katra novada tautastērpu, māk ilgi stāstīt par latviešu vēsturi un ir latviskāks savā dzīvesziņā par mani pašu…

Skatos un brīnos. Par viņu? Nē, par mums.

Komentēt