Rīgas Satiksme- zaķu dienas!

Mēs- cilvēki, kuri diendienā izmantojam Rīgas Satiksmes sniegtos pakalpojumus pasažieru pārvadāšanas jomā. Mēs, kas ar īpašu centību ”čikinam” savus dienišķos e-talonus. Lai bijīgi sagaidītu iemirdzamies ”zaļo gaismiņu”  frigīdajā braucienu uzskaites aparātā. Mēs, kuru pasažiera ikdiena ir kaut kāds mistisks vidējais aritmētiskais starp vajadzībām un iespējām nokļūt  no punkta ”A” uz punktu ”B”. Kur vienīgā patiesi garantētā ekstra ir tā, ka mums tomēr nav jāiet kājām. Ka mums ir dota iespēja pieticīgi piemesties uz krēsla, ja vien esam pietiekami jauni vai pietiekami veci, lai attaisnotu līdzbraucēju acīs šo bezkaunīgo centienu pēc nosacīta komforta. Mēs, kas esam spiesti samierināties ar to, ka transportlīdzeklis viena brauciena laikā līdz pat trīs reizēm uzņem draudzīgos Rīgas satiksmes kontrolierus. Mēs atkal un atkal godprātīgi meklējam savus e-talonus, lai nodotu tos pārbaudei…

Mēs esam neaprakstāmi neaptēsti! Jo ir taču veids, iespēja, kā viens kārtīgs pilsonis var izmantot Rīgas Satiksmes pakalpojumus bez maksas. Nē, es nerunāju par pensionāriem un  invalīdiem. Viņiem pienākās. Es runāju par tiem, kuri atļaujas. Un tiek cauri bez soda.

Tātad, rekomendācijas gadījumam, kā rīkoties, ja tu brauc pa zaķi un transportlīdzeklī  iekāpj kontrole:

• uz kontroliera lūgumu uzrādīt e-talonu nereaģē. Taču ar steigu ķeries pie telefona un veic zvanu! Vispār vienalga- kam. Galvenais, izliecies pietiekami ticami, ka saruna notiek.
• pa šo laiku kontrolieris pārbaudīs pārējos pasažierus. Un, kad atkal būs atgriezies pie tevis, lai tomēr uzstātu uz to, ka talons ir jāatrāda, tu droši saki:” Jūs lika sveicināt Sandijs!” Šo daļu ir jāizpilda gana precīzi, nedrīkst minēt citu vai jebkuru vārdu! Noteikti saki:”Sandijs!” un vēro kā kontroliera sejā atspoguļojas restarta pazīmes.

Vismaz 8. oktobrī, kontrolieris, kurš posmā no Matīsa ielas līdz Ģerturūdes ielas pieturai pārbaudīja pasažierus 17-tajā trolejbusā (Nr.28401) ap plkst. 23.00, ar Sandiju bija pazīstams.

Bezbiļetnieks(zaķis) veica zvanu kādam draugam, raksturoja situāciju. Redz, viņš esot bez e-talona un trolejbusā iekāpusi kontrole kādas babiņas un veča paskatā. Draugs viņam deva padomu, ka nu rīkoties.

Zaķis uzsāka draudzīgu sarunu ar uzstājīgo kontrolieri. Pastāstīja viņam, ka arī pats reiz stājies darbā par kontrolieri. Tikai pārdomājis: ”Jā… bet Sandijs teica, ka esot Jums parādā  vienu aliņu! ”.  ”Kur tad vienu… vai es pēc tāda izskatos? Vismaz kasti!”: atteica kontroliera kungs, lai nodotos citu ”zaķu” protokolēšanai. Tiem, muļķiem, nebija paveicies. Viņi nepazina Sandiju…

Kadēļ es esmu tik riebīga un uzskribilēju šo ierakstu? Tādēļ, ka mans iekšējais protests dažkārt izlaužas uz āru. Īpaši reizēs, ja šādas lietas notiek tik primitīvi atklāti. Visu pasažieru klātbūtnē. Nu smalkāk tomēr tās lietas jādara! Ja jau dara. Būtu tas jauneklis izkāpis un uz ielas sarunājis ar kontrolieri blata būšanu…Līdz galapunktam atlikušas vien 2 pieturas. It ka kājām nevar noiet tos atlikušos pāris kvartālus…Būtu vismaz pats kontroliera kungs puisim licis izkāpt, lai ”turpinātu sarunu”. Nu lai jau! Nebūtu brīnums.

Taču viņi šo sarunu risināja trolejbusā. Pilnība ignorējot faktu, ka blakus sēž cilvēki, kas to visu arī brīnišķigi dzird. Pusis tā arī palika tur sēžam.  Kamēr pārējiem bezbiļetniekiem lika izkāpt.

Mana draudzene pajautāja puisim:” Kāds tad bija tas ”zelta vārds”?”. Uz ko viņš jau mazliet sasarcis attrauca:” Tas ir noslēpums!” ”Nu jau vairs- nē!”, piebildu es.

Un nav jau arī!  ”Sandijs!” Tieši tik daudz jāzina Rīgas pasažierim, lai brauktu bez maksas. Tad nu izsludinu ”Zaķu dienas”.