Thank you

Par ko gan runā trīs sievietes, trīs lesbietes, sēžot Zelta Boulinga pīpētavā biljarda spēles pārtraukumos?

Par Dievu, par ticību, par mistiskām lietām, par dziedniekiem. Par folkloru, par kultūru, par Dziesmu svētkiem. Par to, kā iepazinušās. Par savām bijušajām attiecībām, par esošajām… Par savām dzimtājām mājām, par dabu, par vecākiem. Par mūziku, par kino. Par vīriešiem, par sievietēm. Par seksu. Par labo un ļauno. Par nākamo līmeni.

Par dzīvi, kas savā ziņa līdzinās datorspēlei. Ja tu veiksmīgi atrisini esošo situāciju, tad tiec pārcelts nākamjā līmenī…

Reiz es teicu paldies visām bijušajām, kuras nebija īstās… Nu ir vēlviena, kurai teikt topašu. Un laikam jau Sinead O’Connor dziesma “Thank you” te ir tik ļoti īsti vietā, ka piebilst īsti nav ko. Ja vien… katrs tavs sirdspuksts darīja mani laimīgu. Kaut esmu jau simt tūkstots gaismas gadu attālumā no katra tā mirkļa. Kaut mana būtība paspējusi jau sasniegt sirmu vecumu un nomirt. Un piedzimt atkal, ar skaidru nojausmu- tu esi darījusi mani stiprāku.

Kurš gan varēja zināt, ka kritušiem engeļiem spārni tiek doti vēlreiz? Ar plašāku vēzienu un skaistāki, nekā pirms tam?

Paldies, ka nebiji īstā.

Un paldies manām biljarda spēles biedrenēm. Šķiet tik bezgala mājīgi viņas abas vērot! Laikam tā ir tā retā divu cilvēku harmonija, kad pāris ir pāris, un to jūt ikviens telpā.

Tā gribas vēlēt veiksmi jums, meitenes! Patiesi, patiesi, patiesi! Bet mīlestībai ar veiksmi nav nekāda sakara. Un tādēļ man nav nekā, ko jums vēlēt. Ja vien… spēt paciest manu nemākulīgo bumbiņripināšanas spēli vēl kādu reizi. 😀